Apollo
Meitenes. Devuški. Girls
Svētdiena, 12. marts (2006) | Pievienot komentāru
Gleznotājs Andrejs Ameļkovičs sievietes glezno jau sen un arī izstādes rīko regulāri, bet pirmoreiz izstādes atklāšana iekritusi šajā zīmīgajā datumā – agrāk tik intensīvi svinētajā Sieviešu dienā.
8. martā galerijā Daugava Andrejs iecerējis pasniegt puķi katrai izstādes apmeklētājai.
Izstādes nosaukums ir internacionāls – trīs valodās –, un valodu varētu būt vēl vairāk, jo sievietes ir skaistas visur pasaulē. Arī Latvijā, turklāt gleznotājs piedāvā domāt pozitīvi – ne raudāt par Rīgu kā sekstūrisma citadeli, bet slavēt skaistas sievietes kā Latvijas bagātību.
Valkājamā māksla
Reklāma
Andrejs Ameļkovičs personālizstādes rīko regulāri – vismaz reizi gadā. «Agrāk tas bija vajadzīgs, lai saņemtos, bet ir arī svarīgi nepazust no aprites.» Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Andrejs sadarbojas ar galeristi Andu Treiju – pirmās Ameļkoviča izstādes notika vēl viņas galerijā Jāņa sētā. Šāgada izstāžu plāns galerijā Daugava tika veidots jau sen, un martā, kad apmēram tika plānota Andreja izstāde, Anda pamanīja rosinošu sakritību – 8. marts ietrāpījis tieši trešdienā, ierastajā galerijas izstāžu atklāšanas dienā. Tad nu nekas cits neatlika, kā šo sakritību izmantot, kā vien var, tāpēc Andrejs sola izstādes atklāšanā dažādus pārsteigumus, arī ar savām sievietēm apdrukātus krekliņus, pārvēršot gleznas par valkājamo mākslu. «Būs ziedi, un runu teiks Pauls Butkēvičs, man jau iepriekšējā izstādē neviens mākslinieks runu neteica! Butkēvičs jau gribēja arī dziedāt, bet diez vai galerijā tādam vērienam pietiks vietas.«
Ja tā godīgi, Andrejam pašam nav nekādu īpašo attiecību ar 8. martu, lai gan ziedus ģimenes sievietēm viņš mēdz dāvināt: «Mēs jau esam vēl tās vecās paaudzes pārstāvji...» Skolas laikā 8. marta svinības noteica viltīgs aprēķins: «Ja mums meitenes Vīriešu dienā – 23. februārī – neko, tad mēs viņām arī neko! Ja viņas mūs apceļ, tad mēs viņas tāpat!» Spilgtākās Sieviešu dienas atmiņas Andrejam saistās ar hantelēm, kas rozā lentēs tika kārtas kaklā skolotājām. Viņu apsveikšanai pamatā bija tikpat viltīgs aprēķins – tā bija iespēja mācību stundu iesākt nenopietnā gaisotnē un ilgāk neķerties pie mācīšanās.
Par Sieviešu dienas svinēšanu Padomju armijā Andrejam ir tikai malāstāvētāja atmiņas – lai gan viņš dienējis Ogrē un trikotāžas kombināta kopmītnes bijušas turpat blakus armijas daļai, šādas izklaides iespējas neesot izmantojis. Dienesta biedri gan reizēm esot daļā atgriezušies tikai 9. marta vēlā rītā, un tuvējos krūmos izklāti šineļi gadiem stāvējuši...
Docents bez ziediem
Arī savas studentes apsveikt 8. martā docents Ameļkovičs nav ieplānojis. Viņš Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedrā strādā jau astoto gadu, pašlaik pasniedz zīmēšanu pirmā un otrā kursa studentiem no stikla mākslas, keramikas un vizuālās komunikācijas nodaļām. Andrejs pats jau rozentāļu laikā bija izcils zīmētājs un vērtē, ka arī tagad labākie zīmētāji nāk no šīs skolas, nu jau koledžas, bet lietišķo nodaļu konkurencē stiprākie esot Ojāra Pētersona studenti – varbūt tāpēc, ka vizuālās komunikācijas nodaļā jau ilgus gadus ir vislielākais konkurss.
Tomēr tagad lielākā daļa studentu cenšas apvienot mācības ar darbu, tāpēc pusgada skatēs jāsastopas ar visādiem pārsteigumiem: «Mūsu laikā nevienam prātā neienāca skatē izlikt svešus darbus, bet tagad šmaucas visādi – nofotografē modeli un zīmē mājās... Jau trešajā kursā zīmēšana ir vairs tikai izvēles priekšmets, un liela daļa studentu to neizvēlas, krāj punktus citās lekcijās. Ceturtajā kursā zīmēšanas auditorijas ir pavisam tukšas, un tik čakli, kā mēs savulaik, nu jau reti kurš zīmē. Mums tā bija pilnīga apmātība – varbūt tāpēc, ka nebija citu veidu, kā sevi pierādīt.»
Ar maģisku skatienu
Andrejs Ameļkovičs joko, ka Latvijas un patiesībā arī pasaules mākslā visspilgtāk izteikti esot trīs žanri – klusās dabas, ainavas un sievietes. Viņš sievietes glezno jau kopš mācībām rozentāļos, kur modeļa kailfigūra bija mācību uzdevums. Laika gaitā sieviešu tēli Andreja gleznās transformējušies no hiperreālistiskiem līdz gluži abstraktiem – pēc studijām Amerikā, Humbolta universitātē, par sievietes klātbūtni viņa gleznās ļāva nojaust tikai gandrīz ģeometriski līniju režģi. Desmit gadu laikā abstrakcijas iespējas ir pietiekami izpētītas, un Andrejs pamazām atgriežas reālistiskākā gultnē, turklāt maina arī glezniecības tehniku un formātu – līdzšinējā audekla, eļļas un akrila vietā izstādē vairāk būs redzami zīmējumi, pasteļi un jauktas tehnikas darbi uz papīra. Mākslinieks ironizē, ka zināmā mērā tā esot arī pretimnākšana mākslas darbu pircējiem – Ameļkoviča gleznas kļūst mazākas un lētākas –, bet patiesībā tā ir interese par jaunām tehnikām un paņēmieniem.
Jau skolas laikā tika mācīts, ka sava mākslinieciska vērtība ir arī skicēm, un nu Andrejs rok dziļāk tieši šajā lauciņā, krāsā attīstot zīmējumus, kas agrāk palika ārpus izstāžu zālēm. Viens no iemesliem, kas stimulēja pievēršanos zīmējumam, bija arī cerība, ka tā varēs ātrāk nonākt pie gatava rezultāta, tomēr šī cerība neesot piepildījusies, jo dažādo faktūru tamborēšana esot tik aizraujoša, ka laiks aiziet nemanot. Daudz laika prasa arī līnijas izkopšana – veikls rokas vilciens Andreju vilina arvien vairāk. «Un, protams, jābūt maģiskajam sievietes skatienam!"
***
Andrejs Ameļkovičs
- Gleznotājs, LMA Zīmēšanas katedras docents
- Dzimis 1969. gada 10. jūnijā Rīgā
- Absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1987), LMA Glezniecības nodaļu (1994), studējis Humbolta universitātē Kalifornijā, ASV (1992)
- Mākslas maģistrs, darba tēma – Paula Klē daiļrade mūsdienu skatījumā (2000)
- Izstādēs piedalās kopš 1989. gada, Mākslinieku savienības biedrs kopš 1999. gada, LMA Zīmēšanas katedras pasniedzējs kopš 1998. gada
